2008.gada oktobris

Ilzes lielā itāliešu saime

Būdama maza meitene, visas vasaras - līdz pat vidusskolai - viņa pavadīja laukos kopā ar trušiem, govīm, vistām... Tad sekoja runcis Proška, kurš pats viņu atrada, un nu jau ILZI DŽONSONI nepacietīgi ik dienu gaida sapņu zemes iemītnieki - pārdesmit suņi, bet mājās viņu sabučo pieci kaķi un vācu aitu šķirnes pārstāvis Nero.

Viss sākās ar VEF suņiem

Katra darbdiena Ilzei paiet zem neskaitāmu skaitļu un juridisku dokumentu zīmes, jo viņa ir juridiskā biroja AB Grupa direktore. Taču liela daļa Ilzes sirds vienmēr piederējusi dzīvniekiem, tāpēc tieši viņa ierosinājusi juridiskajam birojam savā paspārnē paņemt arī dzīvnieku aizsardzību un labturību. Ilze pārstāv juridisko biroju Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomē un darbojas arī dzīvnieku aizsardzības biedrībā Dzīvnieku pansija Ulubele, kas tulkojumā nozīmē - sapņu zeme.
Stāsts par Ulubeli sākās pirms trijiem gadiem. «Vajadzēja atrast mājas slavenajai VEF suņu kolonijai. Tā dzīvoja uz ielas, tad kādā patversmē, bet dzīvnieki tur vairs nevarēja palikt. Un mēs - domubiedru grupa - ātri mēģinājām atrast vietu, kur tos suņus likt. Mums izdevās sameklēt viņiem mājvietu. Iznomājām zemes gabalu privātā īpašumā un izveidojām divus āra voljērus. Tagad jau ir pieci un arī siltinātas suņu būdas, treilerītis, kur glabāt suņiem pārtiku...» priecājas Ilze.
Ulubelē dzīvo arī suņi, kuru saimnieki mainījuši dzīvesvietu, bet savus mīluļus nolēmuši turpmāk uzturēt pansijā. Bijušie saimnieki ir dažādi - citi brauc ciemos, citi neliekas ne zinis. Jaunākie Ulubeles iemītnieki ir pieci suņi no viena metiena - trīs brāļi un divas māsiņas. Viņi dzīvojuši šaurā dzīvoklī kopā ar vēl četriem pieaugušiem suņiem. «Tādiem dzīvniekiem nepieciešama īpaša socializācija. Tie dzīvojuši barā, tāpēc viņus ir grūti pieradināt, piemēram, staigāt pie saites. Suns jau ir izteikts bara dzīvnieks. Paņemt dzīvnieku, piesiet kaut kur ārā pie ķēdes tā patālāk no ieejas mājā un tikai divreiz dienā pieiet pie viņa, lai pabarotu... Sunim tas noteikti nav labākais variants,» teic Ilze. Tāpēc viņa Ulubeles iemītniekus tā uzreiz nepiekrīt atdot kuram katram suņumīlim. Pirmais jautājums, uz kuru iespējamajam suņa saimniekam jāatbild - kādos apstākļos četrkājainis dzīvos un vai kāds pa dienu ir mājās? «Citreiz paņem lielu suni, īpaši dzīvoklī, saimnieka visu dienu nav mājās, tikai no rīta un vakarā uz īsu brīdi izved viņu ārā. Sunim tādi sadzīves apstākļi galīgi nav piemēroti.»
Ulubeliešiem plāni ir lieli, pat skices gatavas iecerētajam vērienīgajam projektam: viesnīcai - pansijai. Ulubele tiek uzturēta no draugu un biznesa partneru ziedojumiem, kā arī no pašu maciņiem. Taču regulāri kādam lūgt naudu ir sarežģīts process, tāpēc arī jaunajās skicēs paredzēta dzīvnieku viesnīca. «Lai viesnīcas puse var uzturēt arī to nabadzīgo - pansijas pusi. Vajag sistēmu, lai viss notiek normāli,» apņēmības pilna realizēt iecerēto ir Ilze.

Kā Pilāts pārtapa par Ņurku

Arī mājās Ilzi katru vakaru sagaida vesela mīluļu armija - pieci kaķi un suns. Speciāli iegādāti gan ir tikai Nero - vācu aitu suns - un pirmā kaķenīte Besa, kas maksājusi 25 latus. Kad Ilze pārdevējam prasījusi, kāpēc tik dārgi, viņš atbildējis - tā esot šķirnes kaķene, somāliešu un abesīniešu krustojums. «Lai skanētu lepnāk, mēs vēl pielikām klāt - garspalvainais krievu zilais,» smej Ilze.
Pārējie kaķi viņu ģimeni atraduši paši. Vislielākie pārdzīvojumi saistījās ar kaķa Pekša ienākšanu ģimenē: «Tolaik vēl dzīvojām dzīvoklī un mums jau bija Besa. Vienu vakaru dzirdējām pamatīgu trobeli kāpņu telpā - riešanu un šņākšanu... Pieskrējām pie durvīm, bet tur - suns bija uztriecis pa kāpnēm augšā mazu, strīpainu kaķīti un riktīgi sakodis to. Sunim purns asiņains, kaķis ar caurumiem... Aivars [Ilzes dzīvesbiedrs Aivars Borovkovs] ienesa mazo runčuku istabā. Nolēmām paturēt, kamēr sadzīst caurumi. Bet sīkajam raksturiņš izrādījās tāds temperamentīgs. Besa ar viņu netika galā, jo mazais bruka virsū, mēģināja uzšefoties. Tāpēc visa ģimene piestrādājām, lai mazo noliktu pie vietas. Tagad jau sen miers mājās. Besai nu ir divpadsmit, bet Peksim desmit gadu.»
Trešo minku Ilze atrada sava biroja iekšējā pagalmā, kur aptuveni nedēļu mazais raudāja. Kaķēna ķeršanā iesaistījās visi apkārtējo firmu darbinieki, bet bezbailīgais drosminieks veiksmīgi izvairījās no visām ķeršanas kastēm. Bēgot viņš pārskrēja pāri Brīvības ielai. «Tad mēs sapratām, ka šis ir laimes krekliņā dzimis, tāpēc jāķer ciet. Atceros, todien gājām ciemos un mums bija sapirkti saldējumi. Paņēmu karotīti un ar auksto kārumu pievilināju mazo blusumaisu. Kaķēnu pieteicās ņemt mūsu draugi, tāpēc aizvedām minku mājās, atblusojām, veltot tam pusi nakts, un smuki sapucējām, baltraibais kažoks spīdēja vien. Draugiem laikam nepatika krāsa... Tā mēs tikām pie trešā kaķa,» smej Ilze.
Pēdējie divi ģimenes mīluļi ir brālis ar māsiņu -Poncijs un Ņurka. Sākumā gan Ņurka bija nokristīta par Pilātu, jo mazie dzimuši Lieldienās. Taču vēlāk izrādījās, ka Pilāts ir kaķenīte. «Šie kaķīši mums pavisam tādā odiozā veidā tikuši. Mana mammīte dzīvoja Juglā daudzstāvu mājas pirmajā stāvā, un kaķene, uzskatot mammas balkonu par gana drošu un labu vietu, pati savus bērnus tur atnesa. Mamma man prasīja, ko darīt ar mazajiem - slīcināt vai iemidzināt? Teicu: mammu, nu ko tu? ja jau kaķene pati tevi izvēlējusies... Izdakterējām un domājām kādam tos atdot, bet jūs jau zināt, cik grūti ir atrast mājas kaķiem.»
Ilze savu ģimeni sauc par lielo itāliešu saimi, kurā dzīvo abi ar Aivaru, omi un meitas ģimeni. Viņiem ir īsta dzīvnieku ferma. Jo bez minkām mājā dzīvo arī Nero. Ģimenē viņš ienāca, pateicoties Ilzes tolaik astoņpadsmitgadīgās meitas pierunāšanas spējām. Solījumi rūpēties par četrkājaini nu jau sen kā aizmirsti un par savu īsteno saimnieci Nero uzskata Ilzi, soli solī izstaigājot ar viņu visus ceļus mājā - pat vannas istabā saimniece netiek atstāta viena.
«Viņš labi sadzīvo ar kaķiem un māju sargā kā ērglis. Šī šķirne pēc dabas ir holēriķi, tāpēc viņš mājās visus saskaita - bērnus, vecākus, omas, kaķus ieskaitot. Tad viņš to uzskata par savu baru,» stāsta Ilze. Tāpēc, kad pirms sešiem gadiem ģimenei pievienojās Poncijs un Ņurka, pusgadu vecajam Nero bija šoks. Ilze atceras, ka suns bija nenormāli apvainojies un gāja ārā no mājas. «Bija lietains vakars, bet viņš nenāca iekšā. Aivars pusgadu spītnieku uz rokām nesa atpakaļ mājā. Notika liela pierunāšana, un nu jau viņi ar Ponciju ir nešķirami draugi.»

Spārdot suni, ubago naudu

Pats pirmais Ilzes mājdzīvnieks bijis runcis Proška. «Mēs ar mammu dzīvojām vienistabas dzīvoklītī pirmajā stāvā tajā pašā Juglā. Tas bija ļoti interesants, dižciltīgs latviešu strīpainais bezsaimnieka kaķis, kas staigāja un diedelēja pārtiku pa visiem pirmajiem stāviem. Tā kā mums bija balkons, uz kura varēja uzlēkt, viņš to darīja ļoti amizantā veidā. Mums pie loga bija pielikta pārtikas kaste. Viņš mācēja pakāpties un ļoti smuki bungot pa stiklu. Viņš mūs apbūra un tā pie mums nodzīvoja kādus piecpadsmit gadus. Mamma gan pukojās, jo runcis nāca un gāja ārā, bet viņas gulta bija tuvāk logam, tāpēc mamma bija tā, kas dabūja naktī celties augšā un laist kundziņu laukā un, kad viņam labpatikās, - atkal iekšā. Pagalmā viņu baroja arī daudzas krievu tantes, tāpēc vienojāmies, ka dosim viņam vārdu Proška,» atminas Ilze. «Man bijusi tā laime no trīs vai četru gadu vecuma līdz pat vidusskolai visas vasaras pavadīt laukos pie omas. Tur bija visi iespējamie dzīvnieki, kādi vien Latvijas lauku sētās var būt. Mums kā jau bērniem lika tīrīt kūti, kādreiz pamācīja govi slaukt, bija jābaro vistas, jāapkopj truši. Tas likās tā organiski, ka tu rūpējies par dzīvnieciņiem. Varbūt tāpēc man vajag, lai blakus būtu mājdzīvnieks, kas dod pavisam citas emocijas. Piemēram, pastaigā divreiz dienā ar Nero man ir aerobikas vai jogas vietā...»
Redzot, kādas pārestības cilvēki spēj nodarīt dzīvniekiem, Ilze vienmēr šausmās noskurinās. Reiz pirms vairākiem gadiem viņa kopā ar vīru pastaigājās pa Vecrīgas bruģainajām ieliņām.
«Tas bija ļoti īpatnējs gadījums. Kāda pusaudze telefona būdā bija iestūķējusi palielu suni. Meitenei rokās bija vijole, bet apkārtējo uzmanību viņa sev pievērsa, visu laiku spārdot suni. Es atrāvu tās telefona būdas durvis vaļā un prasīju: «Ko tu dari? Nomierinies!» Izrādās, meitene bija izdomājusi, ka šādā veidā viņa var ubagot naudu. Jo atbilde uz manu jautājumu bija: man nav ko ēst, man nav naudas, un man tas suns nav vajadzīgs, jo man nav ko iedot viņam ēst!
Man tas likās tāds ārprāts. Ko tikai cilvēki savā trakumā neizdomā. Piedraudējām, ka izsauksim policiju, ja viņa nebeigs spārdīt suni, un tad viņa norima. Meitenei varēja būt kādi divpadsmit trīspadsmit gadi… Bērni ir ļoti viegli iespaidojami - vieni ir žēlotāji, staigā ar piena bļodiņām un baro kaķīšus, citi savukārt skraida apkārt ar puļķiem un štokiem un dur kaķēniem acis ārā. Bet svarīgi, kā pieaugušie noreaģē.»
Arī ikdienā Ilze dzird daudzus šausmu stāstus par to, kā tiek mocīti dzīvnieki, taču parasti dzīvniekmīļi pie viņas pēc palīdzības nāk emociju uzplūdā, bet pēc tam visam atmet ar roku - sak, tāpat jau tiem mocītājiem nekas nebūs.
«Ļoti maz cilvēku ir gatavi soli pa solītim šķetināt problēmu, liecināt, lai kaut vai konkrētajā gadījumā lieta atrisinātos.
To mēs uzskatām par savu pamatuzdevumu - nevis šausmināties par katru no gadījumiem, bet arī mēģināt palīdzēt, lai būtu risinājums un neveidotos pilnīga visatļautība.
Babītes gadījums, kur sieviete turēja novārdzinātus piecpadsmit suņus, pamudinājis Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomi palīdzēt Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) izstrādāt apjomīgu apsekošanas anketu. Tā būtu palīgs katram inspektoram. Citādi cilvēks aizbrauc uz objektu, tur priekšā mediji, kas prasa tūlītēju atbildi - vainīgs vai nevainīgs, un viņš tīri cilvēciski apjūk. Piemēram, pasaka, ka pārtika bija, tātad - dzīvnieks nav badināts,» skaidro Ilze un piebilst: «Tā kā valsts gadiem nav piešķīrusi finansējumu PVD dzīvnieku labturības inspektoru algošanai, aktīvi tiek strādāts pie tā, lai arī Latvijā būtu dzīvnieku policija ar sabiedriskiem inspektoriem.»

Sigita Rukmane
"Žurnāls „Astes“, Oktobris, 2008, Nr.10 (22), 7.-9.lpp."