Pansijas pastāvīgie iemītnieki

Ulubeles pamatiemītnieki ir suņi, "kas piedzīvoja savu Sibīriju, Kurzemes katlu, Afganistānu un Irāku reizē likvidējoties daudzajām firmām rūpnīcas VEF teritorijā, kad sargsuņus vienkārši "aizmirsa". Viņi izbadējušies klaiņoja VEF apkārtnē un izklaidējās, barā vajājot vientuļus riteņbraucējus. No viņiem baidījās, meta ar akmeņiem. Viņus ķerstīja dzīvnieku ķērāji, pa viņiem šāva. Par laimi, viņus no sala glāba gar VEF ejošā siltumtrase, bet no bada nāves cilvēki, kas nāca viņus arī barot". Citāts no L.Bebres raksta "VEF četrkājainais muzejs"

Pašlaik seši no viņiem ir apmetušies uz pastāvīgu dzīvesvietu pansijā:

Džeks

Man tiek pirmais kumoss un pirmais glāsts. Pārējiem vajag tikai vienu manu uzrūcienu, lai atkāptos no ēdiena vai cilvēka. Pārējie suņi man sāka uzticēties brīdī, kad nošāva iepriekšējo barvedi – rudo kucīti. Un tad man nekas cits neatlika kā uzaudzināt mazuļus, kas bija kļuvuši par bāreņiem. Divi no šiem kucēniem nokļuva ģimenēs. Šobrīd mūsu bars ir seši suņi un mēs dzīvojam Ulubelē. Bez manis principā te nekas nenotiek, jo es esmu saimnieces mīlulis, o, redz kur jau brauc saimnieku mašīna, ceru, ka būs atvesta pastēte, kas man tik ļoti garšo.

Semo

Ļoti mīlu glāstus un abi ar Džeku par tiem cīnāmies. Man vēl arī ļoti patīk pastaigas, jo nebaidos iet ārpus nožogojuma pie pavadiņas. Vispār es sevi uzskatu par drosmīgu suni, un tomēr ir brīži, kad ievēroju distanci. Es būšu nākamais barvedis, kad Džeks savus pienākumus vairs nevarēs pildīt. Tad es te visu ierīkošu pa savam prātam un tad man pirmajam kasīs vēderiņu.

Aleksis

Esmu visbaltākais vilks mūsu barā. Visi mani sauc par bara džentlmeni, un man ir arī diezgan liela piekrišana no meitenēm. Visi vienmēr priecājas par manu smaidu, bet tas man sanāk dabiski, nemaz nesaprotu par ko visi atbraucēji tā sajūsminās? Esmu mēģinājis kļūt par barvedi, bet tad sapratu, ka tas nav priekš manis un klusītēm pagāju maliņā. Lai jau tie dullie cīnās par varu, es labāk izrakšu sev kārtējo bedri, kurā varēšu pavārtīt savu balto kažoku.

Šuriks

Visi mani uzskata par spēcīgu suni, droši vien mana lielā auguma dēļ, bet īstenībā esmu arī trausls un ievainojams. Jau kādu laiku pasauli sev apkārt uztveru tikai ar ožas un taustes palīdzību, jo kādu laiku atpakaļ zaudēju redzi. Mans elks un paraugs nenoliedzami ir Džeks, viņam es uzticos un paļaujos uz viņu. Tā es dzirdu kaut kur tālumā brauc mašīna, eu, draugi skrienam sagaidīt es jums saku, brauc mūsējie saimnieki, skrienam, skrienam viņus sagaidīt. . .

Rika

Esmu Alekša mīlulīte. Sevi es raksturotu kā dzīvespriecīgu un vienmēr jautru. Vislabāk man patīk būt kopā ar Aleksi, tad mēs var strādāt dažādus darbus un nedarbus. Dažreiz es varu būt arī valdonīga un nešpetna, ja es būtu „suņupuika”, noteikti cīnītos par barveža lomu šajā barā. Kas man ļoti patīk, tas ir apriet garāmgājējus un it īpaši riteņbraucējus. Puiši, redz kur vēl viens brauc ar riteni, nākat apriesim viņu kopā!

Pūka

Esmu ļoti bailīga un man nepatīk uzturēties pārāk tuvu cilvēkiem, viņi mani biedē. Man vienmēr liekas, ka jebkurā brīdi man kāds varētu izdarīt pāri. Lai dabūtu gaļas gabaliņu es vienmēr esmu piesardzīga, nāku klāt lēnām un tiklīdz esmu to dabūjusi, mudīgi steidzos to notiesāt kādā tālākā stūrī. Ar ko es atšķiros no pārējiem suņiem? Hmm…es varu uzlekt visaugstāk, varu pārlēkt pāri 4m augstai sētai. Ārprāc, vienu reizi biju palikusi vienā voljērā ar Džeku, bet es gribēju padauzīties ar Aleksi, vai tad es nevarēju pārlēkt pāri tai nieka sētai?......ooooop, jā, es to varēju!