Citi pansijas iemītnieki

Ulubelē pašlaik mīt:

Tobis
Vai..., nav nemaz tik viegli atrauties no darbiem, bet labi, pierunājāt - mazliet pastāstīšu par sevi.
Mani sauc Tobis, man ir jau 10 gadi (bet izskatos daudz, daudz jaunāks). Pirms Ulubeles dzīvoju tajās pašās mājās, kur Lācis. Abi bijām ķēdes suņi. Tagad ar Lāci sadzīvojam labi, viņš man ir kā jaunākais brālis, bet tomēr dažkārt viņš man uzkrīt uz nerviem ar savu pārāk lielo turbulenci. Nu nav jau viņam tās džentelmeņa iznesības un takta, kāds piemīt man.
Esmu ļoti priecīgs, praktiski vienmēr. Priecājos pilnīgi par visu, bet īpaši, ja man kārtīgi pakasa muguriņu. Vai Jūs zinat , kas ir kārtīgi? Nu tas ir tieši tik ilgi, cik man labpatīkas, nevis jums ienāk vai neienāk prātā. Ja ir par maz, parasti pieturu kasītāju aiz piedurknes. Vienmēr smaidu „līdz ausīm”. Esmu pozitīvisma iemiesojums. Ļoti patīk skriet un riet... Tā kā neesmu nekāds zaļpurnis, māku arī nospēlēt kādu sirdi plosošu traģēdiju, piem., žēli varu sākt kaukt, ja man pirmajam nenesīsiet gardumus. Brauciet ciemos un vispirms, noteikti nāciet pie manis .

Lācis
Labdien, mani sauc Lācis, man ir vēl tikai 8 gadi.
Ulubelē nonācu 2007.gada beigās ģimenes apstākļu dēļ (jo jaunajās mājās mums ar manu labāko draugu Tobi vairs nebija vietas). Visu savu mūžu (līdz šim) biju pavadījis pie ķēdes kā sarga suns.
Ulubelē man ir sākusies medus maize, jo te vispār ķēdes nav. Dzīvoju kopā ar Tobi. Sākumā bija mums nelielas domstarpības par gardāko kumosu sadali, bet šobrīd tās esam atrisinājuši un dzīvojam draudzīgi. Ai, es pat viņu varu saukt par savu brāli!
No dabas esmu smaidīgs, kā arī esmu super, hiper aktīvs suns, un tie mazie blakus voljērā netur man līdzi. Kad riktīgi noskrienos, apsēžos atvilkt elpu savā neatkārtojamā un neatvairamajā „Lāča pozā”, ko Ulubelē pieprotu tikai es! Man ļoti patīk cilvēki (būtībā, es viņus dievinu).
Man ir arī pašam savs hobijs - medības! Vislabāk man patīk ķert kurmjus, ar to es nodarbojos tad, kad tieku pļavā, kas atrodas blakus mūsu voljēriem. Laiku īsinot es medīju sīkos grauzējus...un, lai tikai kāda pele vai žurka pamēģina spert savas mazās ķepiņas mūsu teritorijā... Nebūs labi!
Paldies Jums par uzmanību, tagad man jāskrien pamedīt...

Līza
Man ir jau viens gads un divi mēneši. Savu kucēna vecumu labi neatceros un īstenībā tur nemaz jau nav nekas labs, ko atcerēties, jo no dzimšanas mēs visi mazie kucēni tikām turēti vienā dzīvoklī kopā ar vēl 4 lieliem suņiem. Mēs kopā esam pieci, vēl man ir māsa Dora un trīs brālīši. Jau pusgadu mēs visi dzīvojam Ulubelē. Šeit ir dikti interesanti.
Daudzi man saka, ka pēc izskata esmu līdzīga Mona Līzai – tā arī es šeit Ulubelē tiku pie sava vārdiņa. Pēc dabas esmu ļoti mīlīga, bet vispār no cilvēkiem man joprojām vēl ir drusciņ bailes... Vēl īsti nesaprotu, ka no glāstiem un bučām nav jābaidās... to tikai vēl mācos. Toties tagad jau esmu pat tik drosmīga, ka eju staigāt pie pavadiņas ārpus sava voljēra. Bet labāk to daru kopā ar māsu Doru, jo kopā tomēr drošāk.

Dora
Esmu mazās Līzas lielā māsa. Lai es tiktu pie sava vārdiņa Ulubelē speciāli tika uzrīkots konkurss. Esmu ļoti maiga un trausla suņu meitene. Ciemiņi mani nedaudz biedē. Man ļoti patīk iet pastaigās pie pavadiņas kopā ar māsu Līzu, tad jūtos ļoti īpaša. Pilnībā vēl neuzticos cilvēkam, bet manī esot ļoti labs potenciāls (kas tas tāds???).
No VEFiešiem Semo ir mans labākais draugs. Viņš ir mīļš.
Vai, kas tur... ko tie VEFieši tā sarosījās...vai, laikam kauliņus dos ... mmm ...

Ferdinands jeb Fredo
Ulubeles iemītnieki mani dēvē par valdnieku Ferdinandu, tas laikam tāpēc, ka manī ir spēks un ātrums. Man ļoti patīk trenkāt mazākos brāļus un patīk, ka pārējie mani respektē. Mani var viegli atšķirt no pārējiem brāļiem pēc skaistās astes ar balto pušķīti galā, un esmu arī augumā pats lielākais no brāļiem. Mans nākotnes mērķis ir kļūt par barvedi. Saprotu, ka man vēl ir ļoti daudz kas jāapgūst un jāiemācās, bet tā kā esmu vēl ļoti jauns - man viss vēl ir priekšā.
Runājot par divkājainajiem radījumiem, tie manī vēl īstu uzticību neievieš, bet es tos ar interesi vēroju un vēlos iepazīt .... Labāk no divkājainajiem man, protams, patīk meitenes. Tām es dažkārt ļauju pakasīt sevi aiz auss.

Riko
Manuprāt, esmu ļoti skaists suņu puika. Mani no brāļiem atšķirsiet pēc tā, ka asti vienmēr turu sagrieztu gredzenā, ko nedomājiet – nav nemaz tik viegli izdarīt. Esmu aktīvs suns un man ļoti patīk draiskoties ar brāļiem un māsām... Vēl arī man atšķirībā no pārējiem patīk cilvēku glāsti, jo tie ir tik silti un jauki. Lai gan dažreiz bailes ņem virsroku pār vēlmi tikt noglāstītam, es cenšos tās pārvarēt!!