Filips
Labvakar!
Jau vairākkārt gribu jums uzrakstīt, tad nu beidzot esmu saņēmusies to paveikt.
Pagājušā gadā īsi pirms Ziemassvētkiem bijām pie Jums un ļoti veiksmīgi jau pirmajā reizē atradām sev jaunu ģimenes mīluli. Lai gan mūs par suņuku brīdināja, ka viņš mēdzot arī negaidīti iekampt, mums tādu starpgadījumu nav bijis.
Sajūtas, kādas man bija vedot viņu mājās, nav aprakstāmas. Jau ceļā uz mājām ar vīru domājām viņam vārdiņu - saucām dažādus vārdus un suņuks pat ausis nepacēla. Tad vīrs teica “Filips” un, lai cik tas nebūtu dīvaini, suņuks saausījās, pagriezās pret manu vīru un nolaizīja viņam muti ;). Tā arī viņš tika pie sava vārdiņa.
Visu ceļu viņš man laizīja muti tā, ka, izkāpjot mājās no mašīnas, man viss džempera kakls bija slapjš. Kad ienācām istabā, mūs sagaidīja mūsu vecā suņu meitene. Sākumā mazliet uztraucos – kā būs, bet viņi abi salika kopā deguntiņus, Kira nolaizīja Filipam ausi un mūsu kopdzīve ar jauno ģimenes locekli sākās. Vēl tagad rakstot, prieka asaras saskrien acīs atceroties tās dienas notikumus.
Filips mums visiem ļoti palīdzēja pārdzīvot mūsu vecās sunītes nāvi, jo viņa nomira mēnesi pēc Filipa ienākšanas mūsu ģimenē. Vecums viņu pievarēja ;(, bet tāds nu reiz mums visiem liktens. Domāju, ja nebūtu bijis Filips, bērniem būtu bijis ļoti smagi, jo viņi ar Kiru kopā uzauga. Bet tā kā mums ģimenē jau bija Filips, bērni to visu vieglāk pārdzīvoja, jo nebija palikuši bez mīluļa.
Arī Filips ļoti ātri mūs visus iemīlēja, tāpat kā mēs viņu. Tagad Filips jau ir īsts mājas un bērnu sargs. Visvairāk viņš gaida, kad bērni atnāks no bērnu dārza un viņi kopā varēs spēlēt bumbu un skriet pa pagalmu.
Mēs visa ģimene kopā esam ļoti laimīgi, ka mums ir tāds suņuks kā Filips, un par to mums jāpateicas Jums.
Mīļš Jums paldies!!!
Salvadors
Sveiciens visiem!!!
Šo vēstuli raksta Jums Salvadors. Atvainojos, ka ilgi nedevu par sevi nekādas ziņas. Man iet labi. Esmu vakcinēts pret slimībām, attārpots un sterilizēts. Esmu pieņēmies svarā par 2kg. Dzīvoju istabā, bet šad tad laukā iepazīstu apkārtni. Mans labākais draugs ir KRISTIĀNS. Viņš mācās 10.klasē. Viņam patīk fotografēt. Tad nu paskatieties, kāds Es tagad izskatos.
PS. Pēc kāda laika došu par sevi ziņu! Čau!!!
Grieta
Septembrī no Ulubeles paņēmām kaķenīti Grētu, kuru, lai vieglāk varētu atvadīties no pagātnes, pārsaucām latviskākā vārdā – par Grietiņu. Viņa ir četrus gadus veca kaķene, kas bija viens no galvenajiem iemesliem adopcijai: bija žēl, ka viņa jau ilgu laiku nodzīvojusi patversmē, un sapratām arī to, ka laukos, uz kurieni kaķi aizvedām, jo vecais runcis peles medī citos laukos, būs vieglāk ar pieaugušu, prātīgu kaķi, nevis ar delverīgu mazuli, kurš vēl izzina pasauli, trinot nagus, zobus un mēģinot sasniegt visaugstākās virsotnes.
Grieta gan arī bez palaidnībām nespēj – nagi ik pa brīdim tiek notrīti gar dīvāna stūri, bet pastaigāties viņai tīk jo augstāk, jo labāk, bet kaķenīte ir tik maza un viegla, ka vēl ne reizi neko nav nogrūdusi zemē.
Kad aizvedām Grietu uz viņas jaunajām mājām, viņa sāka izzināt apkārtni, līdzko kļuva tumšs. Dienas laikā viņa bija noslēpusies, bet vēlu vakarā sāka savas gaitas, bez bailēm staigājot pāri visiem guļošajiem mājiniekiem.
Iedzīvojās viņa pavisam ātri, arī raksturu neslēpa – viss ir pēc Grietas vēlmēm: ja sauc, bet viņa negrib nākt, tad ne auss nepakustas, bet, ja ir vēlēšanās pēc uzmanības, tad to arī panāk.
Ar suni, mūsu Lāci, kas arī dzīvo lauku mājās, Grietai ir īpašas attiecības – viņa no tā izvairās, neļauj sevi apostīt, bet tajā pašā laikā nebaidās dzert no viņa ūdens bļodas vai sēdēt istabā aiz sliekšņa, zinot, ka Lācis tur iet nedrīkst.
Grietai patīk gulēt, ierokoties drēbēs, viņa pati sev uzsedz segu vai ielien skapī, bet naktīs guļ tikai pie opīša, savukārt, no rīta viņa ceļas pirmā, lai sagaidītu saimniekus virtuvē.
Esam ļoti priecīgi, ka viņu paņēmām – mums ir lielisks „ģimenes pieaugums”.
Madara
Miķelītis
Miķelītis pa ceļam uz mājām uzvedās priekšzīmīgi, drusku paņaudēja-pažēlojās, bet tā veiksmīgi pārbraucām.
Pirmajā vakarā visus kaktus izstaigāja, visu apostīja, iepazinās. Mums jau likās, ka būs ķibele - ka ir radis staigāt pa ēdamgaldu, bet tas bija tikai pirmajā dienā, tagad nekāpj uz galda.
Miķelis mūsmājās, liekas, jau pirmajā nedēļā, ir iejuties labi. Ēd tikai savu kaķu barību, ne vārītu gaļu, ne ko citu no cilvēku pārtikas, liekas, nekad nav ēdis.
Lai ar mums nav ne glauns dzīvoklis, ne skaista privātmāja, bet vienkārša lauku māja, kaķapuikam ir siltums, ēdiens un ūdens, - var paspēlēties, patrakot, var pagulēt uz dīvāna vai zem tā, vai vienkārši tāpat uz siltās grīdas dzīvojamā istabā, kas ir kā viens liels silts ,,mūrītis,, priekš kaķa. Ja sanāks, būs jāuzmeistaro kaķa mājiņa, jo liekas ,ka viņam patiktu tādā kā midziņā gulēt.
Tā Miķelītis ir tīrīgs, iet savā kastē nokārtoties un viss ir kārtībā. Par laukā iešanu tā īsti neinteresesējas, ja nu pienāks laiks un vēlme, bet pagaidām tā tikai pa istabām dzīvojas.
Tā nu mēs esam tikuši pie laba ,mīļa draudziņa,kurš vienmēr atsaucas, ja pasauc, ir mīlīgs un dažbrīd draisks un nebēdnīgs!
Apskatījām Jūsu mājas lapu. Prieks par veiksmesstāstiem, bet cik daudz vēl ir to, kam nepaveicas, kas vēl gaida!
Cerībā uz to labāko - ar sveicienu no Miķelīša!
Anda un pārējie
Marko
Jums raksta ģimene, kas pirms pusgada no Līčiem paņēma sunīti. Mājās atvedām vien nieka 3 kg vieglu, melnbaltu kucēnu, kurš tagad jau ir liels, spēcīgs mājas sargs vārdā Marko.
Bijām pārsteigti cik gudrs sunītis mūsu ģimenei ir pievienojies, pat ūdens bļodiņu pienesa klāt, kad tā bija tukša, apmeklējām arī suņu skolu, bet tur Marko tomēr vēl ļoti baidās no lielajiem skolas biedriem.
Marko ir ļoti sociāla būtne, mēs regulāri ejam staigāt, sunītim ļoti patīk peldēties upē, kā arī skriet pa meža brikšņiem un spēlēties ar kastaņiem. Sabiedrībā vienmēr Marko saņem komplimentus par savu smuko, balto žābo uz krūtīm. Protams, nevar nepieminēt lielo mīlestību pret mašīnu, tiklīdz tai durvis vaļā, tā Marko iekšā un gatavs braukt. Viņš mums arī palīdz saplacināt plastmasas pudeles un sasmalcināt jebkāda izmēra kartona kastes.
Vienīgā situācija, kad Marko ir ļoti neapmierināts, ir no rītiem, kad visi vēl guļ, bet Marko jau pamodies. Tad viņš uzņemas katru pamodināt – no sākuma mīlīgi bučojot, bet, ja tad vēl nemostas, tad lienot zem segas un kožot kājas pirkstos.
Marko mūsu mājās ir ienesis lielu devu jautrības, kā arī mīlestības. Viņš ir visas ģimenes luteklītis un mēs vēlamies pateikt lielu paldies Ulubelei par Marko un citu pamesto dzīvnieku izglābšanu, kā arī par iespēju saņemt šo mazo brīnumiņu no Jums.
Zane un Marko
Emīlija
Augustā no Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes paņēmām kaķēnu. Mazajai dots vārdiņš Emīlija. Lai gan sākumā mazā bija diezgan bailīga, taču ļoti ātri aprada ar jaunajām mājām un, šķiet, tagad jūtas ļoti apmierināta.
Emīlija ir ļoti mīlīga un draudzīga kaķu meitenīte, taču ir diezgan liela nedarbu darītāja. Ir cietuši daži puķupodi un vāzes, kā arī nedaudz ticis apgrauzts Ziemassvētku kaktuss. Taču kopumā Emīlija ir ļoti kārtīga un tīrīga.
Emīlija nu jau ir kļuvusi par mūsu ģimenes pilntiesīgu locekli un grūti iedomāties ikdienu bez viņas.
Paldies!
Leons
“Man dzīvē ir bijuši jauki un skumjāki brīži, par ko vēlos padalīties. Kā es nokļuvu patversmē, nemaz īsti neatceros, un man neviens to pastāstīt arī nevarēja. Teica, ka patversmē sanāca iegriezties pat divas reizes. Pirmo reizi tur nokļuvu 2010. gada pavasarī, kad biju pavisam maziņš, piedzimis kāpņu telpā un nevienam nevajadzīgs. Laikam jau mani tad kāds paņēma no patversmes, bet izrādījās – nebija gatavs iedot man mājas – gribēja tikai paspēlēties pa vasaru... Tā nu rudenī atkal attapos patversmē. Jutos slimīgs un vārgs, iesnas mocīja katru dienu un austiņas niezēja. Tur man lika ēst zāles, ko paklausīgi darīju, cerot, ka izveseļošos un atradīšu siltas mājas.
Pārsvarā gulēju savā vietiņā, jo ar lielajiem kaķiem nebija spēka cīnīties. Vienu dienu izdzirdēju kņadu – atkal bija atnākuši viesi. Tad nu es arī devos laukā atrādīties, lai gan cerības jau pamazām sāka zust. Mani paņēma rokās divas meitenes, teicās ņemt līdzi... tas bija neticams piedzīvojums, kā meklēja manu pasi un rakstīja visādus dokumentus, un tad mēs braucām ar auto... uz mājām.
Mājās man vēl ilgi sanāca ārstēties, jo biju saķēris visādas infekcijas. Ilgi cīnījos ar iesnām un puņķiem, ausu ērcīti un citiem parazītiem. Aplipināju arī savu jauno draugu Ričardu, kurš no sākuma ieturēja distanci, bet jau otrajā dienā ļāva sev gulēt blakus. Taču jau pavisam drīz viss bija kārtībā.
Biju tik mīlīgs, ka Ričards nevarēja atteikt un pieņēma mani kā savu jauno brālīti. Ričards Eizenhauers, kurš par mani ir divus gadus vecāks, stāstīja, ka viņš arī nācis no ielas, bet mājas pie manām jaunajām saimniecēm atradis pats.
Pēc visa piedzīvotā biju mīļš pret jaunajām saimniecēm, bet viesiem rokās nedevos. Uzticēties cilvēkiem sāku tikai pēc ilgāka laika.. Tagad, pēc gada, kad no sirds esmu iedzīvojies mājās, man ir arī citi draugi – kaimiņu suns un runcis, kuri reizēm atnāk sasveicināties.
Es ļoti ceru, ka arī citiem kaķiem izdosies atrast siltas mājas un tikpat mīļus un jaukus saimniekus (kas atļauj kāpt uz galvas un gulēt gultā) kā man.”
Leons Džefersons, saukts par Ļoņčiku
[Leona domas centās pierunāt viņa un Ričarda saimnieces Agnese un Alise]
Haoss
Laiks skrien tik ātri un biju aizņemts ar viskautko, tā nu beidzot sanāca uzrakstīt vēstuli Ulubeles darbiniekiem un citiem draugiem.
Mani sauc Haoss (patversmē biju Puikiņš). Jūtos ļoti labi, tagad man ir sava mājvieta, mīļākie saimnieki un 2 kaķdraugi. Tiku aizvests pie vetārsta, jo saimnieki mēģināja man palīdzēt un izārstēt actiņas, taču mums pateica, ka man jau ir vairāk par 5 gadiem un tiešām esmu laikas jauktenītis, bet šai šķirnei tā ir bieži sastopama slimība. Tomēr ar vienu actiņu es vēl daļēji varu saskatīt savus saimniekus, rotaļlietas un ēdienu :)
Cenšos uzvesties labi, vienmēr sagaidu saimniekus no darba, priecīgs lēkāju viņiem apkārt un vienmēr samīļoju. Saprotu dažas komandas un vienmēr zinu, kāds ir saimnieku garastāvoklis (vai varu kāpt klēpī, laizīt rokas un lūgt pēc vēdera kasīšanas, vai arī viņi ir aizņemti un šoreiz labāk mierīgi gulēt savā mīkstajā guļvietiņā vai pie saimnieku kājām).
Sākumā ļoti negribēju kāpt mašīnā, jo baidījos, ka mani atkal izmetīs ārā vai aizvedīs atpakaļ uz patversmi, taču pēc dažiem braucieniem man tik ļoti iepatikās, ka tagad mierīgi guļu uz aizmugurējā sēdekļa, jo zinu, ka brauksim kaut kur pie dabas, kur varēšu ļoti feini atpūsties un izskrieties.
Gribēju pateikt PALDIES patversmes darbiniekiem un brīvpratīgajiem par jūsu darbiem atrasto un izmesto dzīvnieku labā!
Ar cieņu,
Puikiņš-Haoss
Džīna
Tas ir vārds, kādu devām melnajai suņu meitenei. Par lielu brīnumu, šo vārdu viņa pieņēma un sāka atsaukties jau pirmajā dienā. Varbūt bildē uzreiz nevar atpazīt to pinkaino mazo sunīti, kas dzīvoja pie pašas ieejas. Džīna bija pie friziera.
Kādu laiku jau domāju, ka varētu paņemt atkal kādu suni, bet šoreiz gribējās pavisam mazu, lai var ielikt somā un ar autobusu braukt uz dārzu. Kucēnu tā kā negribējās, jo tas par strauju kundzei gados, bet arī vecu nē, jo zinu, cik sāpīga ir šķiršanās. Tā nu paskatījos dažādās vietās internetā, šur un tur, bet kaut kā neatradās... vai par lielu, vai jau paņemts... Tā neko nedomādama, aprīlī radiem līdzi aizbraucu uz patversmi, lai izvestu kādu sunīti pastaigā. Pie pašiem vārtiņiem pretī izskrēja melns pinkains suņuks un sāka lēkāt gar sētu. Tā bija mūsu pirmā satikšanās. Izvedu viņu pastaigā un sapratu, ka jāņem. Neskatoties uz to, ka nebija īsti tas, ko vēlējos, nākamajā dienā jau devos uz Līčiem pakaļ, lai vestu viņu mājās. Vēl šodien īsti nezinu, kurš kuru izvēlējās, es Džīnu, vai tomēr viņa mani.
Džīna ir ļoti mīļa un draudzīga ar visiem. Bieži ielien klēpī pasēdēt (cik nu tas ir iespējams, jo nav jau tik maza), kopā padzeram kafiju (ļoti garšo pat bez cukura). Barošanas ziņā gan nav viegli, jo ļoti izvēlīga. Džīna ir tik enerģiska, ka pat garās pastaigas pa mežu vai jūras krastu daudzu km garumā nespēj viņu nogurdināt. Nepalaidīs garām nevienu suni, ķer visu, kas kustas – taureņi, putni, kaķi, un jebkuru kukainīti. Diemžēl arī braucošas mašīnas riteņus. Liela medniece. Bieži no zemes izrok un atnes krupīšus. Izvārtīsies pa visām peļķēm, no visiem grāvjiem iznesīs samestos atkritumus, bet kaulus apraks zemē, lai nemētājas. Ja apniks vienkārši skriet, tad pati mētās un ķers čiekurus. Dažkārt garāmgājēji stājas un skatās kā uz cirka sunīti. Bet svešus suņus saimniece nedrīkst glaudīt vai lielīt, jo Džīna ir vienīgā un labākā. Visu jau nevar aprakstīt un nav jau tikai tas labais, gadās arī netikumi, bet vēl ir laiks mācīties kā mums dzīvot.
Paldies jums, ka turējāt šo suņuku tik ilgi, lai mēs satiktos un iemīlētu viena otru jau no pirmā skatiena. Es ticu, ka katram sunim ir savs īstais saimnieks. Galvenais, lai viņi satiktos...
Izturību un pacietību jums
Džīnas jaunā saimniece Janīna
Džīno
Labdien, mīļie „ULUBELES” iedzīvotāji un darbinieki!
Mans vārds ir Džīno, to man deva jaukā ģimene, kas paņēma mani savās mājā pirms diviem mēnešiem 2011.gada 16.aprīlī. Neaprakstīšu savu iepriekšējo dzīvi, lai tā paliek pagātnē.
Šobrīd es dzīvoju Purvciemā, dzīvoklī, kopā ar kaķeni Kidiju, kura gan sākumā dusmīgi uz mani uzšņāca un arī mazliet apcēla,bet beigās gan piešķīra telpu savā teritorijā, tagad to draudzīgi apdzīvojam. Mani saimnieki ir divi pieaugušie un divi jauki puikas, brāļi Pauls un Ingmārs. Tieši vecākais puika Ingmārs izvēlējās mani, jo esmu neliels augumā, labi piemērots uzturēšanai dzīvoklī, esmu ideāls sargs - acīgs un ausīgs, kā arī ļoti gudrs un ļoti skaists. Tagad es guļu kopā ar savu mazo draugu Paulu, dažreiz ar Ingmāru, iemanos arī vecāku lielajā gultā (paklusām, nosnausties pusdienas miegu).
Kopā ar ģimeni braucu uz lauku mājām, kur dzīvo liels labradora suns vārdā Džordans un vēl divas kaķenes Minna un Muršķe. Tā kā man ir spilgti izteikts sarga instinkts, ar lielo Džordanu ir bijušas nelielas domstarpības, bet biežāk braucot uz laukiem pamazām sākam pierast viens pie otra, galvenais, lai turas tālāk no maniem saimniekiem. Kaķenes ir manas draudzenes. Laukos man ļoti patīk, tur var vāļāties zālītē, izrakt kādu kurmja alu, nopeldēties dīķī, paklusām izkašāt kādu kartupeļu vai kāpostu vadziņu. Par to gan opis ar omi īpaši priecīgi nav. Odi, dunduri, tie man nepatīk, tie kož un neļauj baudīt vasaras priekus. Laukos uzzināju, kas ir ērce, nepatika. Gāju pirtī, lai atmazgātu ērces, dunduru, odu kodienus. Pirtī man patika, tikai mazliet karsti.
Mana ģimene mani ļoti mīl, mamma ir masiere un šajā sakarā esmu viņas mīļākais klients, kas man arī sagādā lielu baudu. Tētis ir bargāks, neļauj daudz darīt palaidnības ,un, braucot mašīnā, riet uz garām braucošām mašīnām un gājējiem.
Es ēdu gardu pārtiku, eju pastaigās trīs, četras reizes dienā. Esmu neaprakstāmi laimīgs un pateicīgs, un jums, mīļie „Ulubeles” suņuki un kaķīši, novēlu satikt tikpat jaukus cilvēkus, kuri jūsu dzīvei piesķirs jēgu un laimi.
Nododiet no manis LIELU SVEICIENU Sirsniņai, ar kuru pēdējo reizi pastaigājos kā Ulubeles iemītnieks. Pievienoju fotogrāfijas, lai mans apraksts neliktos nepatiess.
Ar ķepu uz sirds,
Džīno Brikmanis
<< Pirmā < Iepriekšējā [1 / 3] > Nākošā>> Pēdējā
Suns ir tavs vienkāršākais „es”, tikai mazāks, spalvaināks un ar lielu, slapju mēli.
Sadaļas
Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz www.ulubele.org obligāta
Copyright © 2007 Biedrība Dzīvnieku pansija Ulubele
Dizains 
Kods 