Kima II

Sveika, Ulubele!
Es pie Jums nonācu pavasarī kā mazs neaizsargāts kucēns, Jūs par mani rūpējāties līdz Lieldienās rūpes par mani uzņēmās mana jaunā ģimene. Jau no pašas pirmās dienas es esmu pilntiesīga ģimenes mīlule, pat neskatoties uz visādām blēņām un ķibelēm. Pastāstīšu mazliet vairāk par sevi un savu dzīvi.

Nu jau es esmu izaugusi par skaistu un karalisku suņu dāmu.
Lai gan esmu liels suns, mamma un tētis saka, ka esmu īsts klēpju sunītis, jo ļoti patīk mīļoties un bučoties ar saviem ģimenes locekļiem, un, protams, patīk gulēt mammas un tēta gultā. Mums pat ir rīta rituāls - katru rītu, kad mamma un tētis pamostas, es abus kārtīgi sabučoju un mēs visi samīļojamies. Man tiešām ĻOTI patīk bučoties. :) Mamma saka, ka esmu mīlestības iemiesojums.
Pa dienu esmu pārsvarā mierīga, bet vakarā, kad visi ir mājās ļoti labprāt ar visiem paspēlējamies.
Ik pa laikam sanāk arī kādu blēņu izdarīt. Visvairāk sanāk sagrauzt kādu pulti vai nočiept kādu mantu divkājainajām māsām. Tad gan mamma un tētis pabaras uz mani, bet zinu, ka viņi mani tāpat ļoti mīl un mēs ātri salabstam.
Man ļoti patīk iet ārā, lai gan nepatīk, ka tagad ir jāliek uzpurnis. Mamma un tētis gan visu laiku saka, ka tas ir, lai man nesāpētu puncītis, jo izrādās, ka man viņš ir saslimis un nevaru ēst visu, ko vien vēlos (man nu ĻOTI gribas pastaigas laikā apēst, ko divkājainie ir nometuši zemē). Bet mamma un tētis cītīgi seko līdzi, lai man viss būtu labi un puncītis nesāpētu.
Par ārā iešanu. Vēl man, kā jau bērnam, patīk lēkāt pa peļķēm. Par to gan mamma nav sajūsmā, jo pēc tam esmu diezgan netīra un ir jāiet vannā, bet tāpat man ļauj to darīt, jo tad esmu tik laimīga. Vēl esmu sajūsmā par jūru - pēdējo reizi atklāju, ka ķert viļņus ir diezgan jautri.
Kopumā, esmu ļoti laimīga ar savu ģimeni, es tik tiešām esmu ģimenes mīlule un par mani ļoti rūpējas un dāvā ļoti daudz mīlestības, un arī es ļoti mīlu savu ģimeni.
Nu es esmu pastāstījusi, kā man iet, un Jums, Ulubele, es sūtu daudz sirsnīgus sveicienus un novēlu, katram Jūsu izglābtajam zvēriņam atrast savu ideālo ģimeni.

Ar mīlestību,
Kima

P.S. Pievienoju bildes, no savas dzīves ar maniem mīļajiem

foto
foto
foto
foto
foto
foto


Iepriekšējā ziņa no Kimas


Turpināt lasīt

Rembo II

Labdien!

Kopš dienas, kad esam adoptējuši mūsu senioru Rembo, esam bez gala laimīgi, jo varam dot bezizmēra mīlestību un rūpes, ko sunītis nebija saņēmis iepriekš. No seniora Rembo ir kļuvis par sunīti labākajos gados, tas sevišķi manāms pastaigu laikā. :)
Katrs mirklis ar viņu mūs padara labākus, gan 10-gadīgo meitiņu, gan mūs. Ja ir slinkums, tad gandarījumu sagādā pastaigas, kas ļauj mums padomāt un restartēties no ikdienas skrējiena. Nevar nepieminēt fantastisko uzticību, pieķeršanos, kad kāds no ģimenes locekļiem dodas ārā no mājas, sagaidīšanu mums pārnākot mājās.
Turklāt Rembo veselības stāvoklis ir manāmi uzlabojies, vairs nav jāklibo, protams, piekūstam pēc pastaigas vai sportiskām aktivitātēm. Par lielu brīnumu atklājām, ka suņuks mīl spēlēt futbolu, protams, pirms tam iznīcinot/sakožot sporta rekvizītu. :D
Esam gandarīti, ka varam būt mīloši vecāki, draugi un saimnieki.
P.s. Vēlamies izteikt lielum lielo pateicību par to, ka esat, par to, ka veicat tik sirsnīgu un labestīgu darbu, palīdzot mūsu četrkājainajiem draugiem.
Pievienoju foto no ikdienas un izbraucieniem dabā.

foto
foto
foto


Ar cieņu, Mia


Turpināt lasīt

Seniorīte Dita

26.02.2017.
Kādi cilvēki bija atbraukuši pie manis uz Ulubeli un izveda pastaigāties. Es iedevu buču, bet tad vēl nezināju, ka mani adoptēs, bija tikai cerība.
foto

Pagāja nedēļa un mani adoptēja!
Kopš 4.marta es dzīvoju Jūrmalā.
Mājupceļš bija trīcošs, raudāju, smilkstēju un nezināju, kas būs. Kopš brauciena man vēl joprojām nepatīk auto, neļauju sevi tur iedabūt iekšā. Saimnieki cer, ka es pieradīšu, sola mani vest ekskursijās, bet es vēl padomāšu.
Kad mani atveda mājās, es visu izošņāju, izpētīju, stress bija tik liels, ka atradu gotiņu konfektes, taisījos ēst (kā jau sieviete – stresa situācijās prasās saldumi), bet man atņēma. Nu labi! Arī vistas gaļas kotletītes derēs. Toties, kad ieraudzīju, ka lielais sarkanais ādas dīvāns ir man un es tur drīkstu gulēt, ielecu tajā, nopūtos un aizmigu. Mājās!

Te ir tas dīvāns, kurā guļu.
foto

Nākamajā dienā mani pirmo reizi aizveda uz jūru, tas nav tālu – 15 minūtes cauri mežam.
Es nezināju, kas ir ūdens, negāju tur iekšā, pat neiemērcu ķepiņu. Ja nu kož! Stāvēju un brīnījos! Jūra? Ūdens? Plašums?
foto

Ja es to būtu zinājusi agrāk! Tagad mani nevar dabūt laukā ne no upes, ne no jūras! Es reju uz kaijām, vilnīšiem, iemācījos peldēt un skrienu gar jūru! Ha, palielīšos ar bildēm tagad!
foto
foto
foto

Mājās es esmu klusa, mierīga, guļu. Pie jūras gan es dziedu, runāju, izsaku visu, cik ļoti man te patīk!
Un tagad galvenais! Mani ir iesaukuši par Makanu! Ne jau auguma ziņā, ne vecuma ziņā (man ir 10 gadi), ne tas, ka ēstu daudz. Bet tāpēc, ka man ir tāds triks, kāds nav nevienam citam sunim! Mans hobijs ir koki. Nevis kociņi, kurus mētā ūdenī, bet koki ar lielo burtu. Visi ir sajūsmā! Spriediet paši pēc bildēm. Domāju, ka jūs arī teiksiet “oho”!
foto
foto
foto

Mani gribēja mazgāt, bet tagad nevajag vairāk. Tīru kažoku sūnās, peldu jūrā.
Mīļi, mīļi sveicieni un pateicība labajiem cilvēkiem Ulubelē – par to, ka rūpējāties par mani. Es dzīvoju līdzi bijušajiem draugiem - man vienmēr izstāsta, ja kāds turienes ķepainis ir izvilcis pilno lozi un adoptēts.
Ēdu visu (labi, samierinājos, ka nedod konfektes), guļu labi, man tīra acis (ļauju!), asaru taciņa no plakstiņa kārpas mazinājusies – varbūt arī jūras ūdens palīdz. Ļoti nebēdāju, ka mani atstāj vienu darba laikā (varu tad izgulēties), jo zinu – divas reizes dienā es iešu uz mežu vai jūru, skriešu un spēlēšos ar kokiem.

Attā mani labie!


Turpināt lasīt

Bricis

foto

Ir pagājis gads, kopš dienas, kad atvedu kaķi Brici no patversmes, kur viņš bija nodzīvojis apmēram gadu vai nedaudz vairāk.
Patversmē kaķis bija nonācis no ielas, bet Bricis noteikti kādreiz bija mājas kaķis. Tā kā man mājās – Rīgas mikrorajona dzīvoklī – jau bija viens kaķis – Ancis, tad meklēju tādu dzīvnieku, kurš labi saprastos ar manu pirmo kaķi. Brici izvēlējos, jo viņš pirmais izrādīja interesi un vēlmi draudzēties ar mani. Arī patversmes darbiniece viņu raksturoja kā ļoti mīlīgu un draudzīgu kaķi. Mūsu ceļs šī gada laikā ir bijis pilns ar dažādiem pārbaudījumiem, bet kopā mēs esam izgājuši tam cauri, un aizvien vārāk nostiprinām mūsu trīspusējo draudzību starp mani, Brici un Anci.
Jau patversmē atklājās, ka Bricim viena auss ir slima, tāpēc tās darbinieki man piedāvāja atbraukt citu dienu pēc tam, kad vetārsts būs kaķi apskatījis, bet mans darba grafiks nav tik elastīgs, tāpēc nolēmu kaķi pati vest pie ārsta. Tā nu mēs, pat nenokļuvuši mājās, aizbraucām uz veterināro klīniku, kur atklājās, ka Bricim, kādreiz uz ielas dzīvojot, auss ir bijusi traumēta un nepareizi saaugusi, tāpēc viņam tajā izveidojies iekaisums. Vetārsts noteica ārstēšanās kursu un lika nēsāt apkakli, kā arī paskaidroja, ka, iespējams, vienīgais risinājums pilnīgai auss stāvokļa uzlabošanai būtu operācija, kas atvērtu ar rētaudiem nosprostoto auss eju un novērstu turpmāku iekaisumu rašanos.
foto

Sanāca tāds satraucošs kopdzīves sākums gan man, gan Bricim, jo viņa acīs es biju īsta briesmone – izrāvu viņu no ierastās patversmes vides, aizvedu pie ārsta un vēl galvā uzmaucu apkakli! Un tas vēl nebija viss – aizvedu uz svešu dzīvokli, kurā bija vēl viens kaķis, kurš sākumā bija pavisam neapmierināts ar jauno mājas iemītnieku. Par spīti sarežģītajiem apstākļiem Bricis dāsni dāvāja man savu lielo kaķa mīsestību un bija priecīgs, ja varēja iemigt, pieglaužot savu galvu manai plaukstai.
Pirmo iekaisumu mums izdevās izārstēt, bet pēc pāris mēnešiem tas atgriezās, un es izšķīros par operāciju. Tā nu Bricim priekšā bija nākamais lielais pārbaudījums. Operācija un auss sadzīšana pēc tam aizņēma ilgu laiku, tāpēc Bricim atkal bija jāstaigā ar apkakli. Lielu pateicību gribu izteikt dakterim Naurim no Beinerta klīnikas Dammes centrā. Viņa profesionalitāte un pacietība daudz palīdzēja gan Bricim, gan man šajā atveseļošanās laikā. Un tagad auss ir atguvusi funkcionalitāti, tāpēc kaķim vairs nav diskomforta un iekaisuma draudu.
Ancis Brici pieņēma pamazām, jo 5 gadus bija nodzīvojis viens pats, bet kopumā viņš pret manu radinieku kaķiem vienmēr izturējās draudzīgi, un gribēja ar tiem rotaļāties. Sākumā Ancis baidījās no Briča, īpaši viņa apkakles dēļ. Pēc nedēļas viņš bija saņēmis drosmi, un nolēma parādīt, kurš mājās ir saimnieks, tāpēc regulāri dzenāja Brici, līdz tas sēdēja zem gultas. Kad pirmo reizi Bricim tika noņemta apkakle, īstā attiecību veidošana ar Anci varēja sākties, jo tagad arī Bricis vairs nebija tik nevarīgs un bailīgs. Pamazām tomēr noskaidrojās, ka Ancis saglabās savas saimnieka tiesības, bet arī Bricim nu bija atļauts brīvi gulēt uz gultas. Kaķi sāka arī viens ar otru spēlēties, un kopumā mani priecē viņu attiecības. Tagad draugi tik ļoti viens pie otra pieraduši, ka satraucas, ja kādu no viņiem esmu aizvedusi pie vetārsta.
foto
foto

Man šis gads kopā ar Brici ir mācījis, kā būt pacietīgākai, un kā pieņemt to mīlestību, ko dzīvnieks ir gatavs dot. Ancis no maza kaķēna vecuma izauga pie manis, tāpēc viņš izveidojās atturīgs, un reti parāda savu pieķeršanos man, kas ir pilnīgi pretēji Bricim, kuram mīlestība plūst pāri malām. Noteikti varu teikt, ka mana dzīve ir kļuvusi bagātīgāka ar Briča ienākšanu tajā. Un tāda tā kļuvusi arī Ancim.
Novēlu izturību un degsmi visiem patversmes darbiniekiem, un grudrību un pacietību visiem, kas nolēmuši adoptēt dzīvnieku no patversmes!
Ar cieņu,
Liena


Turpināt lasīt

Kima

foto

Sveiki, Ulubele!
Šodien ir pagājusi precīzi nedēļa, kopš satikām savu mazo suņu bērnu jūsu patversmē.
Gribēju tikai uzrakstīt, kā mums pa šo nedēļu ir gājis, lai arī jums ir sirsniņa mierīga, ka ar mazo ķepaini viss ir kārtībā. :)

Sākšu no sākuma.
Pirmā diena, protams, bija vissmagākā. Tik daudz pārmaiņas - pēkšņi tiek suņu bērns ielikts rokās svešiem cilvēkiem un aizvest.
Mazliet grūtāku šo procesu, iespējams, padarīja brauciens uz Depo pēc visādiem labumiem (gultiņas, jaunu trauciņu komplekta, skaistas siksniņas un daudz mantiņām), bet nokļūstot jaunajās mājās iekārtojās savā gultiņā, ko pati izvēlējās, un mierīgi ļāvās glaudīšanai un vieglām rotaļām.
Ar katru nākamo dienu jau vairāk un vairāk pierada pie mums un mūsu nemitīgās mīlestības (pie mūsu cilvēkbērna pierada piecās sekundēs un jau uzreiz uzsāka spraigas rotaļas).
Trešās dienas vakarā jau pilnībā mūs pieņēma, kā arī beidzot sapratām, kā mazo ķepaini sauksim. Tagad mazā ķepaine godam nes vārdu Kima. :)
Man ir pat grūti vārdos izteikt, cik mazais suņu bērns ir kolosāls un mīlestības pilns. Jau ar pirmo reizi smuki iet visas darīšanas nokārtot uz paklājiņa (protams, sanāk ik pa laikam laimes čuriņa, kad atnāk rotaļāties jaunais cilvēktētis, labais onkulis vai cilvēkmamma).
Ja sanāk mazajai palikt vienai, neko no mājas iedzīves negrauž, mierīgi paspēlējas ar savām mantiņām un gaida, kad kāds atnāks mājās. Tad gan parāda, ka māk arī kucēnu blēņas (pagrauzt trepes, pagaršot tapetes, nočiept cilvēktēta čību utt).
Brīvajā laikā no kucēnu blēņām un čučēšanas jau sākam mācīties visādas dzīves gudrības - nokārtoties dārzā, smuki iet pie siksniņas, atsaukties uz savu vārdu, sēdēt, negrauzt tapetes utt. :D
Jāsaka, ka suncītis tiešām ir ļoti apķērīgs un cītīgi mācās jaunās iemaņās (esam jau sākuši meklēt suņu skolu, kur mazo vest, līdz ko to varēs, apgūt jau nopietnākas zināšanas).
Protams ka lielu daļu brīvā laika pavada, saņemot nedalītu mīlestību (dažreiz pat tik daudz, ka pati demonstratīvi paiet divus soļus tālāk, kā sakot "Tagad gan pietiks"). Paši jau viegli smejamies, ka šādi izaudzināsim ļoti, ļoti lielu klēpju sunīti. :)
Esam neizsakāmi pateicīgi, ka pateicoties jums, patversmei Ulubelei, mēs esam satikuši savu mazo, pūkaino ķepaino bērnu. :)
Tagad ar nepacietību gaidām Maija sākumu, ka varēsim braukt pēc pēdējas potes un oficiāli no pagaidu mājām kļūsim par pilntiesīgu ģimeni.

Ar cieņu,
Agate un Ģirts

Nākamā ziņa no Kimas


Turpināt lasīt

Bosiks II

Labdien!
foto
Sveicieni pārējiem patversmes iemītniekiem no Bosika!
Bosiks jau iejuties jaunajās mājās, sadraudzējies ar kaķi un par spīti mazajam augumam, ir īsts sargsuns.
foto

Paldies par tik lielisku suni un veiksmi arī pārējiem mīluļiem atrast saimniekus.


Turpināt lasīt

Laimīga sune

Добрый день!
В конце декабря взяли собачку у вас.
foto
foto
foto

Иногда правда, у меня ощущение, что это кошка. Каждое утро в 5 утра она начинает носиться по квартире и играть. И гонять котов. Коты теперь на жесткой диете, если не съели сразу, потом уже не будет.
На улице все так же жутко боиться, гулять с ней нелегко. Надеюсь, потом будет проще.
foto

В остальном веселая собака..... хоть половину мебели придется менять. Так как в отличие от остальных собак, она грызет часть, где сидят.... там теперь либо просто огромная дырка либо отсутсвие пружин..... Также любит сидеть на подоконники, хотя её размеры не очень для этого подходят .... Фото в приложении.
foto

Спасибо за вашу работу! ПО договору мы должны стерилизовать, вы упоминали что, можно это сделать у вас.... сколько это стоило бы? Labdien!
Decembra beigās no jums paņēmām sunīti.
Reizēm gan ir sajūta, ka tas ir kaķis. Katru rītu no pieciem rītā viņa sāk nēsāties pa dzīvokli un spēlēties. Un dzenāt kaķus. Kaķi tagad uz stingras diētas, ja neuzspēja visu apēst, pēc tam jau vairs nav ko.
Ārā no visa baidās, pastaigas ar viņu nav vieglas. Ceru, ar laiku kļūs vieglāk.
Kopumā ļoti jautrs suns... kaut pusi mēbeļu nāksies mainīt. Atšķirībā no citiem suņiem, viņa grauž to mēbeļu daļu, kur sēž... tur tagad vai nu vienkārši ir milzu caurums, vai nav atsperu... Tāpat mīl sēēt uz palodzēm, lai gan viņas izmēri tam nav īpaši piemēroti... Bildes pielikumā.
Paldies par jūsu darbu!



Turpināt lasīt

Mīļā Eva

Labdien!
Eva sūta Jums visiem mīļus sveicienus. Izskatās, ka viņa ir labi iejutusies.
foto
Viņas lielākais prieks ir, kad pakasa viņai pakakli vai ausi, viņa to gribētu visu cauru dienu, bet mums paretam ir jādara arī kas cits. :)
foto
foto
Grib draudzēties ar kaķiem, tikai ne jau visi ir atsaucīgi pret viņu.
Ja kāds iziet pagalmā bez viņas, viņa ir kreņķīga, jo ir īsta "astīte".
foto
foto
Paldies, ka izaudzinājāt un saārstējāt šo mīļumu. Viņa tiešām ir mūsu mīļums, un laikam to jūt. Pievienojam dažas bildes, kurās redzams vislabākais suns pasaulē.

Eva, Ina, Aigars un kaķi

Evas pirmās dienas mājās un sveicieni šeit - http://www.ulubele.org/lv/laimigi-kopa/eva-un-duzis/


Turpināt lasīt

Roro

Sveiki.
Sestdien atvedu mājās lielo rudo runci - jeb Roro.
Man teica, ka viņš ir dikti mierīgs un gandrīz visu laiku guļ.
Atbraucot mājās Roro pavisam izmainījās. Jau pirmajā vakarā viņš izstaigāja visu dzīvokli, nāca mīļoties un pēc pāris stunām sāka runāties.
Nu viņš vairs pavisam neguļ - viņš staigā riņķī regulārās apgaitās, ļoti iecienījis sēdēt uz palodzes un vērot, kas notiek laukā, dauzīties un skriet vajag vismaz 2 reizes dienā.
Roro ir ļoti mīlīgs - vienmēr glaužas un cenšas būt pēc iespējas tuvāk.
foto
foto

Liels paldies par lielisko runci.


Turpināt lasīt

Paldies par kaķi / Спасибо за кота

Спасибо за кота и посмотрите какой рыцарь вырос
foto
foto
foto

Paldies par kaķi un skatieties, kāds bruņinieks izaudzis


Turpināt lasīt

<< Pirmā < Iepriekšējā [1 / 40] > Nākošā>> Pēdējā
 

Kaķi ļauj mums sevi mīlēt, un par to mums būtu jābūt pienācīgi pateicīgiem.

Zivtiņa lido