Tas ir stāsts par pieķeršanos

komentē psiholoģe
psihoterapeite Aija Lukstraupe

Iespējams, ka dzīvnieki palīdz cilvēkiem realizēt pieķeršanās vajadzību.
Saskaņā ar jaunākajām teorijām, tā ir viena no cilvēka pamatvajadzībām: jau mazuļa attiecībās ar māti svarīgākais ir nevis tas, ka viņa bērnu baro, bet - ka dod pieķeršanās iespēju un tuvumu. Kāpēc jāpieķeras sunim vai kaķim, ja tev ir savi tuvie cilvēki? Dzīvnieks un cilvēks mīl atšķirīgi. Dzīvnieks ir daudz pieticīgāks savās vajadzībās, viņš neprasa pretī tik daudz kā cilvēks. Bērnu mēs nevaram atstāt mājās uz visu dienu vienu pašu un iebērt viņam bļodiņā sauso barību, bet kaķim mēs to varam, un viņa jūtas pret mums no tā nemainīsies. Atbildības līmenis ir cits, bet emocionālā pieķeršanās tik un tā tiek gūta.

Tomēr ir jāsaprot, ka arī dzīvnieks prasa rūpes.
Piemēram, iegādājoties lielu suni, tu esi atbildīgs arī citu cilvēku priekšā, suns nedrīkst būt neaudzināts un apdraudēt apkārtējos. Ir egoistiski turēt lielu dzīvnieku šaurībā, reti vest pastaigās, pārbarot. Vienmēr jāpadomā: vai es kā saimnieks pats sevi novērtēju adekvāti? Ja tā nav, tad mājdzīvnieka turēšana nesokas un suni vai kaķi vienkārši izmet uz ielas, kā tas diemžēl notiek vasarnīcu ciematos, beidzoties sezonai. Ir diezgan šausmīgi to redzēt, bet tas acīmredzot liecina, ka cilvēka attieksme pret sevi dzīvnieku saimnieka lomā nav pietiekami kritiska. Jājautā, vai viņam nav stipri traucēta spēja veidot pieķeršanos.

Kad cilvēks ir pietiekami veselīga personība, tad, pieķeroties kādam, viņš spēj būt devējs un spēj būt iesaistīts šajās attiecībās, neizmantojot otru.
Ja ir kaut kāda personības pataloģija vai grūtības, tad diemžēl otrs cilvēks vai dzīvnieks kļūst par funkciju, kas apmierina viņa vajadzības, viņš nespēj veidot savādākas attiecības kā vien tādas, kur cits viņa labā kaut ko dara vai nedara. Kaķis kādu laiku pildīja tam paredzēto funkciju, piemēram, aizpildīja bērnu brīvo laiku, kamēr vecāki vasarā strādāja, pēc tam šī funkcija vairs nebija vajadzīga un kaķi padzina. Arī cilvēku attiecību pieredzē ir kaut kas līdzīgs: viens izmanto otru, attiecību sākumā viņu pat idealizē, bet tad pēkšņi pēc šā otra cilvēka vairs nav vajadzības un viņu noniecina, pat sāk nīst, šķiras. Bet dzīvnieku vienkārši izmet.

Un vēl - varas sajūta. Daļai cilvēku dzīvnieki ir tāds kā sevis paša pagarinājums.
Piemēram, dārgie šķirnes suņi un kaķi, kas tiek iegādāti nevis, lai būtu dzīva radība, kam pieķerties, ko mīlēt un aprūpēt, bet gan lai dzīvnieks apliecina īpašnieka sociālo statusu. Ja dzīvnieks gādāts ar domu, ka viņš plūks laurus izstādēs, bet tā nenotiek, tad ir liela vilšanās, saimnieks nevar to piedot. Bet nespēja samierināties, ka suns vai kaķis nav perfekts, liecina, ka saimnieki paši jūtas apdraudēti un neperfekti visās savās izpausmēs.

Bērniem dzīvnieki palīdz iemācīties pārvarēt bērnībā raksturīgo sajūtu, ka esi pasaules centrs, palīdz labāk saprast, ka ne vienmēr tas, ko gribi tu, ir tas, ko grib otra dzīva būtne.
Ir jāmācās par suni vai kaķi rūpēties un pieņemt viņu ar visiem stiķiem un niķiem. Dzīvnieki arī spēj izrādīt pieķeršanos un mīlestību saimniekam, un tas daudziem bērniem ir ļoti svarīgi - sajust, ka viņu rūpēm ir atpakaļadrese, tas dod daudz pozitīva. Tikai jāņem vērā, ka bērns sākumā nepratīs rūpēties par dzīvnieku tā kā pieaugušie. Tas būs mācīšanās process, un mums arī jābūt gataviem, ka bērnam vai pusaudzim tas reizēm apniks. Bet, ja izrādās, ka bērns par kādreiz tik ļoti kāroto sunīti vairs pilnīgi neliekas zinis un visas rūpes jāuzņemas mammai, tad jāvaicā: vai jau no sākuma sunītis mammai nav bijis kā ielāps, ar ko aizlāpīt savas attiecības ar bērnu? Tad beigās iznāk, ka nevienam dzīvnieks nav vajadzīgs.

Dažreiz mājdzīvnieks ir kā līdzeklis, caur kuru notiek bērna kontrolēšana un varas dalīšana ģimenē.
Vecāki saka: mēs tev sagādājām suni, kā tu drīksti mūs tagad neklausīt! Vai arī draud suni atņemt, ja bērns kaut ko neizdarīs. Gadījumos ar bērniem, kuri tik ļoti grib suni, kaut arī pārējie ģimenes locekļi ir pret to, jāteic: varbūt bērns cer, ka suns atšķirībā no vecākiem sniegs viņam beznosacījumu mīlestību.

Ir vecāki, kuri neiegādājas mājdzīvniekus, zinot, ka viņu mūžs nav nemaz tik ilgs, un baidoties, ka bērni ļoti pārdzīvos, kad suns vai kaķis slimos un nomirs.
Te ir jautājums: vai mēs spējam pieņemt, ka tā notiek, un cik esam emocionāli gatavi iespējai zaudēt savu mīluli? Atkal jārunā par pieķeršanos - ja tā dzīves laikā ir veidojusies stipri nedroša, tad mēs nespējam pieņemt domu, ka visi reiz aiziesim. Bailes ir tik milzīgas, ka mēs labāk nemaz neveidojam attiecības, lai nebūtu jācieš zaudējums. Varbūt bērns būs spējīgs to uztvert un pieņemt, bet mēs viņam pierakstām paši savas milzīgās bailes no zaudējuma. Viņš raudās? Bet tas ir adekvāti. Reizēm vecāki slēpj no bērna, ka dzīvnieks ir nomiris, un stāsta, ka viņš ir kaut kur aizvests vai vēl kaut ko. Tad bērns neiemācās, ka ir nāve, ka ir sāpes, ja kāds aiziet. Daudz labāk, ja mežā vai dārza stūrītī ir sunīša kaps, kuru kopt un kur sērot. Tas ir ļoti nozīmīgs process.

Vēl viens bieži lietots arguments: dzīvnieki smird, visur atstāj spalvas, ienes mājās blusas...
Daži pārāk daudz runā par tādiem ārējiem iemesliem un tos dramatizē. Ir tādi cilvēki, kuri patiešām nav spējīgi mīlēt dzīvniekus un ir nežēlīgi pret viņiem - tās ir milzīgas bailes pieķerties, jo acīmredzot paši cilvēki kādreiz ir stipri traumēti attiecībās, vairākkārt pamesti, tāpēc viņiem ir lielas grūtības piesaistīties. Bet pats jau tā nedomā, un vieglāk ir teikt, ka nepatīk suņu spalvas vai kaķi smird.

Jo mazāk cilvēks pats saņem no apkārtējiem rūpes un uzmanību, jo vairāk izjūt vajadzību dot un glābt.
Tas īpaši attiecas uz gados vecākiem ļaudīm. Acīmredzot, rūpējoties par pagalma kaķiem, vecā kundze kompensē sajūtu, ka viņa īstenībā pati neko nesaņem. Pat tie, kas tiek mehāniski aprūpēti, varbūt emocionāli negūst to, ko gaida. Bet jebkurā gadījumā ir drausmīgi, ka apkārt staigā izbadējušies, sakropļoti dzīvnieki - bet tas jau vairāk nav psiholoģijas jautājums. Tas ka šādi dzīvnieku mīļotāji atsakās no kaķu sterilizācijas, liecina, ka izjūtas ir sakāpinātas, iespējams, viņiem ir smagas fantāzijas par to, cik briesmīgi visi pret viņiem izturas. Ir arī tādi cilvēki, kuri pārmērīgi aprūpē un lutina dzīvniekus, sauc par dēliņiem un meitiņām. Ja tāda nozīme tiek piešķirta dzīvniekam, tad jājautā, vai šis cilvēks spēj tāpat rūpēties arī par otru cilvēku un viņam pieķerties, vai arī viņam ir grūti veidot tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ir mazāks risks, ka dzīvnieks varētu pamest vai nemīlēt, ja saimnieks nebūs tik īpašs vai nedarīs kaut ko pa prātam, dzīvnieks nebūs nepateicīgs, neatstums.

Publicēts "Patiesie Stāsti", 2007.g. 30.novembris - 14.decembris, 46.-47.lpp. (Raksts: Ilze Zonne "Mēs un mīluļi")