Simonas un Simkas Ziemassvētku pasaka

2011.gadā – 10 dienas pirms Ziemassvētku vakara 14.decembrī uz Līčiem atveda ~ 3 gadus jaunu, melnu un biklu suņu dāmu un nepilnu gadu jaunu, haskijam līdzīgu suņu puiku. Viņi ilgstoši uzturējās Jaunciemā pie kādas jaunbūves. Ulubeles komanda viņus nosauca par SS jeb Simonu un Simku.
foto
Mēs nezinām un neuzzināsim, vai melnā, skaistā sunene ir tik pat smukā un aktīvā suņu puikas mamma, vai abi vienkārši viens otru atrada savos vientuļajos klejojumos un vairs nelaida vaļā. Mēs neuzzināsim, kāpēc viņi negāja projām no nepabeigtās mājas, kāpēc viņus pameta, bet mēs ar prieku varam pastāstīt, kas notika tālāk jeb kā sākās viena no Līču Ziemassvētku pasākām.
Simona turpināja būt bikla un sevī ierāvusies. Pret cilvēkiem viņa neizrādīja agresiju, viņa tikai nemīlēja būt svešo sabiedrībā, nevēlējās iet pastaigās.
foto
Toties Simka varēja staigāt un skriet kaut visu dienu.
foto

Uz Ulubeli sāka braukāt Zane, Torstens un Zanes mamma Ligita. Viņi bija praktiski vienīgie, kurus šo 3 gadu laikā pieņēma kautrīgā Simona. Pēc gada abiem vairs nevajadzēja pavadu – Zanei un vīram atlika ienākt pa Līču vārtiem, kad viņi jau bija gatavi doties garajās pastaigās. Bet Zanei un Torstenam bija jābrauc projām, lai dzīvotu un strādātu Vācijā. Tā šis stāsts arī varēja beigties, bet cilvēki lēma ļoti atbildīgi. Ja dikti bieži Mazā Prinča Lapsas teikto lietojam nevajadzīgi, tad šajā situācijā sacītais par pieradināšanu ir īsti vietā un laikā. Dzīves apstākļi viņiem ļāva no Latvijas līdzi ņemt arī dzīvniekus – Zane un Torstens no sava plašā krustbērnu pulciņa izvēlējās viņus, lai Simona un Simka nekad netiktu šķirti, lai Simona savu atlikušo mūžu varētu dzīvot ar cilvēkiem, kuriem uzticas un kurus ir iemīlējusi.
11.decembrī no Līču sētas izripoja busiņš, lai čipoti un ar Eiropas pasēm ķepās abi astaiņi U Komandas Ievas un Krišjāņa pieskatīti dotos – MĀJĀS.

Ceļā caur Poliju Simona un Simka uzvedās ideāli, arī viesnīcā nesagādāja nekādas raizes, bet rātni gulēja ierādītajās vietiņās.
foto


13.decembrī izkāpjot no busa, gan sākās īstas suņu prieka dziesmas – ieraugot Zani un Torstenu, abi saprata kāds bijis šī pēkšņā ceļojuma mērķis. Simona aizmirsa, ka jābūt bailīgam sunim, Simka steidza iezīmēt katru tuvāko krūmiņu, cenšoties pastāstīt – šeit būs manas mājas.
foto


14.decembrī – tieši 3 gadus pēc ierašanās Līčos abi suņi iekārtojās jaunajā un plašajā privātmājas voljērā Rommerskirchen mazpilsētā netālu no Ķelnes. 14.decembrī jaunie saimnieki parakstīja abu adopcijas dokumentus.
foto

foto


Ulubeles komandas sirsnīgs paldies Zanei un Torstenam par atbildīgo sirds darbu, jo skaidri zinām, ka Simka un Simona turpmāk dzīvos kā pasakā

22.12.2014.

 

Ja kaķis tev pieķersies, viņš vienmēr būs tavs draugs, bet nekad tavs vergs.

Zivtiņa lido